#1 kino vēsture Latvijā
Kino sākumposmam Latvijas teritorijā raksturīgi, ka skatītāju vērību vienādā mērā piesaistīja gan filma, gan viss pasākums kopumā. Pirmais kino demonstrējums Rīgā notika pusgadu vēlāk par brāļiem Limjērim, kuri 1895. gadā Parīzē izrādīja kustīgās bildes. Kino varēja skatīties Vērmanes dārzā. Pirmo publisko kinoteātri “The Royal Vio” Rīgā uzcēla 1901. gadā, kur zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.
Nav ziņu, kad Latvijā uzfilmēti pirmie kino kadri, jo līdz Pirmajam pasaules karam ar to nodarbojās galvenokārt amatieri. Preses un kinoarhīva materiāli ļauj secināt, ka 1910. gadā uzņemta skatu īsfilma par Rīgas ievērojamām vietām. Filmēta Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšanu Rīgā. To visu filmējis Aleksandrs Stanke, latviešu profesionālais kinooperators, kas vēlāk strādāja Latvijā un ilgāku laiku kā ārzemju speciālists Padomju Savienībā. 1913. gadā un 1914. gadā tika uzņemtas trīs mākslas filmas par ebreju dzīvi Ventspilī un Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā latviešu kinematogrāfijas attīstība apstājās. Stanke vēl nedaudz filmēja Rīgā, pēc tam viņu iesauca armijā.[1]
Jauns attīstības posms varēja sākties pēc padomju varas nodibināšanās Latvijā, jo jaunās Padomju republikas valdība daudz uzmanības veltīja mākslas attīstībai, taču dažos mēnešos daudz nebija padarāms. Šai laikā uzfilmēti dokumentālie kadri par latviešu sarkano strēlnieku ienākšanu Rīgā, 1. maija svinībām un citi.
Pēc Padomju Latvijas sabrukuma latviešu kinematogrāfijas attīstībā sākās posms, kurā bieži vien bija jāsastopas ar nepārvaramām finansiālajām grūtībām. Galvenie cēloņi tam bija, pirmkārt, fakts, ka filmu uzņemšanai ir nepieciešami lieli līdzekļi, bet privātuzņēmēji tikai tad gatavi ieguldīt savus kapitālus, ja nodrošināta peļņa. Tādēļ Latvijā šādā ceļā tika uzņemtas tikai dažas tīri komerciāla rakstura mākslas filmas, turklāt, mēmā kino periodā, kad izdevumi bija mazāki un pastāvēja kaut minimāla iespēja demonstrēt filmas ar citās valstīs. Skaņu kino periodā nedaudzās mākslas filmas uzņēma par valsts līdzekļiem. Tas ietekmēja gandrīz visu filmu saturu un idejisko virzību. Otrkārt, ārzemju lielo kinofirmu konkurence praktiski nomāca mēģinājumus regulāri uzņemt mākslas filmas. Kinoteātri piederēja privātīpašniekiem un kalpoja peļņas gūšanai. Bija vienkāršāk un drošāk demonstrēt ārzemju filmas ar slavenu kinozvaigžņu piedalīšanos nekā riskēt ar latviešu filmām, kas parasti arī tehniskās kvalitātes ziņā bija vājākas pār ārzemju kinoprodukciju.[2]
Kino fenomens rietumu kultūrā ir cieši sasaistīts ar modernitāti, strauju un dziļu izmaiņu laiku, arī Latvija šajā ziņā nebija izņēmums. Modernitātes jēdziens tiek traktēts visai plaši, un plašas ir arī modernitātes hronoloģiskās robežas. Latvijas teritorijā modernitātes iezīmes spilgtāk parādījās 19. gadsimta beigās, un integrācija modernajā pasaulē turpinājās arī divdesmitajos gados, pēc valsts dibināšanas, pie tam tā nebija vienkārša, lineāra attīstība, bet process ar kāpumiem un kritumiem.[3]
Modernitāti civilizācijas attīstībā raksturo modernizācija, sabiedrības mobilitāte un cirkulācija, racionalitāte, kultūras diskontinuitāte, individuālisms, sajūtu komplicētība un intensitāte.[4] Kino bija izraisījis atkarību – gluži kā alkohols un narkotikas; cilvēki nevis bēga no tā radītās ilūzijas, bet ļāvās tai arvien vairāk. Indivīdiem, kas bija nonākuši lielāku vai mazāku pilsētu, iespējams, atsvešinātajā, taču bieži daudz drošākajā, ērtākajā, pārtikušākajā vidē, nekā tas bija lauku viensētās, kino bija vairāk draugs nekā ienaidnieks, tas piedāvāja jaunas vērtības, dzīves un rīcības modeļus gan ekstrēmās, gan sadzīviskās situācijās, filmu varoņi cilvēkam it bieži aizvietoja tuviniekus.[5]
[1] Padomju Latvijas kinomāksla. – Rīga: Liesma, 1989.
[2] Padomju Latvijas kinomāksla. – Rīga: Liesma, 1989.
[3] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008.
[4] Singer B. Melodrama and Modernity. – New York: Columbia University Press, 2001.
[5] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008.
