valsts atbalsts filmu nozarei
Tabula: Ikgadējais Valsts atbalsts filmu nozarei 1992-2010.
Filmu nozarei raksturīgi ir divi galvenie aspekti – tā satur gan kultūras, gan ekonomisko potenciālu, to var raksturot gan ar kultūras, gan ekonomiskiem rādītājiem. Pasaulē kino nozare pieaugoši veidojas par vienu no radošo industriju nozīmīgākajām un aktīvākajām komponentēm.
Latvijā filmu nozare pēc faktiska sabrukuma Latvijas neatkarības sākumā sāk veidoties par kultūras un ekonomiskās pienesuma spējīgu industriju. Animācijas filmas un profesionāļi ir raksturojami kā starptautiski konkurētspējīgi, Latvijas dokumentālo filmu producenti darbojas starptautiskā vidē un līmenī. Spēlfilmu žanrs ir neizdevīgākās pozīcijās tā augsto izmaksu un salīdzinoši nelielās starptautiskās konvertējamības dēļ.
Latvijas filmu daļa Latvijas tirgū ieņem ļoti nelielu daļu. Vidēji kinoteātros Latvijas filmas veido mazāk par vienu procentu no izrādīto filmu skaita, ko galvenokārt nosaka ļoti nelielais filmu skaits, kā arī esošo spēlfilmu pret skatītāju prasīgais autorkino raksturs. Latvijas un Eiropas filmas kopumā atrodas visai nevienlīdzīgā situācijā Amerikas uz plašu auditoriju orientēto filmu un izcila mārketinga konkurences apstākļos. Latvijas kino pieejamību plašam Latvijas sabiedrības lokam kavē arī aizvien sarūkošais kinoteātru tīkls, it īpaši lauku rajonos. Latvijā ir vairāki rajoni, kuros nav neviena kinoteātra. [1]
Situācija ir uzlabojusies vienīgi Latvijas dokumentālo filmu izplatīšanā sabiedriskajā televīzijā, kur šo filmu izrādīšana notiek regulāri. Statistika rāda, ka gados, kad Latvijā tiek producētas uz plašāku un ģimenes auditoriju orientētas filmas, skatītāju apmeklētības rādītāji ir augsti un ierindojas pat pirmajā desmitniekā.
Kopumā filmu nozarei Latvijā ir spēcīgs potenciāls, taču tā attīstību ierobežo nelielais vietējais tirgus – aspekts, kuru nepieciešams kompensēt ar valsts atbalsta iniciatīvām filmu kultūras un industrijas attīstībai. Latvijas filmu industrijas attīstība veidojas, savienojot kino kultūras jaunradi ar uzņēmējdarbības un filmu servisa iniciatīvām. Nozari pēdējos gados stiprinājusi pievienošanās Eiropas Padomes un Eiropas Savienības audiovizuālās nozares atbalstas programmām „Eurimages” un „Media Plus”, kas sniedz papildus finansējuma iespējas, zināšanas par kopprodukcijām starptautiskā vidē un izplatīšanas iespējas Eiropā.
Latvijas Nacionālais Kinematogrāfijas centrs tika nodibināts 1991. gadā. Nacionālas kino institūcijas dibināšana pēc būtības deva virzību filmu nozares strukturētai attīstībai.[2] Centra galvenie darbības panākumi veidojušies pēdējo piecu gadu laikā, pievienošanās Eiropas audiovizuālā atbalsta programmām Eurimages un Media Plus un aktīva darbība tajās, veiksmīga starptautiska sadarbība, kā arī sadarbības platformas Baltic Films izveidošana un kopīgu projektu Baltijas valstu līmenī attīstība. Tāpat NKC ieviesis caurspīdīgu finansējuma piešķiršanas metodi, sistēmu filmu projektiem un iedibinājis sadarbību ar Latvijas Televīziju.
Valsts finansējums filmu nozarei Latvijā veidojas no diviem galvenajiem avotiem – Kino centra (NKC) un Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzekļiem. Kopējais valsts administrētais finansējums Latvijas filmu attīstīšanai un ražošanai posmā no 1992. gada līdz 2010. gadam veido 23,3 miljonus latu, liecina NKC dati.[3]
Tieši 2008. gads bija laiks, kad filmu nozares profesionāļi atzina, ka galvenā nozares problēma vairs neslēpjas finansējuma trūkumā – tas bija pieaudzis divkārt, no apmēram diviem miljoniem latu 2005. gadā līdz gandrīz 4,5 miljoniem 2008. gadā. Tiesa, jau 2009. gadā kopējais nozarē pieejamais finansējums saruka, jo valsti pārņēmusī krīze neizbēgami iedragāja arī filmu nozares kopējo budžetu, šogad to samazinot līdz 2002. gada līmenim.
Pretēji citu Eiropas valstu praksei, televīzijas finansiālais ieguldījums nacionālo filmu veidošanā ir praktiski nenozīmīgs. Nelielā tirgus dēļ producentu darba rezultāts ir ļoti atkarīgs no valsts finansējuma avotiem – Kino centra un VKKF, producentiem procentuāli plānojot finansējumu no abiem fondiem. Situāciju sarežģī fakts, ka VKKF finansējumam nav stratēģiski iezīmēta rakstura, tādēļ to nav iespējams ieplānot.
Latvijā uz 2009. gadu ir saglabājušies 17 kinoteātri, starp kuriem trīs ir daudzzāļu – „Forum cinemas” un „Cinamon Alfa”.[4]
Kopskaitā 15 kinoteātros ir 55 ekrāni, kas, salīdzinot ar 2002. gadu, ir uz pusi mazāk. Tāpat jāatzīmē, ka arī kinoteātru skaits, salīdzinot ar 1990. gadu, ir seškārtīgi samazinājies.
Neraugoties uz kardinālo kinoteātru skaita samazinājumu, biļešu cenu ziņā vērojamas pretējas iezīmes. Ja 2000. gadā vidējā biļešu cena kinoteātrī bija zem 1,50 latiem, tad 2009. gadā tā jau ir sasniegusi 3,50 latus par kinoseansa apmeklējumu.
Kino centra darbības specifika ir tā, ka centrs strādā ar neatkarīgajiem producentiem un piešķir valsts atbalstu šo producentu veidotajām filmām. Filmu producentu, kas ir privātas struktūras, konkurētspēja var būt atkarīga no faktoriem, kas atrodas ārpus Kino centra darbības kontroles, tomēr ietekmē nozares attīstību kopumā. Identificējot nozares risināmos jautājumus, Kino centrs identificē problēmas, kas centram kā nozari pārstāvošai institūcijai, jārisina.[5] Galvenās problēmas ir saistītas ar valsts budžeta dotāciju filmu nozarei samazināšanos, nepietiekami profesionāla līmeņa izglītības pieejamība filmu nozarē, Eiropas audiovizuālā atbalsta fondu apjomu samazināšana, kā arī augsts filmu pirātisma līmenis un nepietiekams ieinteresēto pušu aktivitāte pirātisma apkarošanas jomā.
[1] V/A „Nacionālais kino centrs” darbības stratēģija 2006. – 2010. gadam
[2] V/A „Nacionālais kino centrs” darbības stratēģija 2006. – 2010. gadam
[3] http://www.nfc.lv/info/?mnu_id=316 (skatīts 25.05.2010.)
[4] http://data.csb.gov.lv/Dialog/Saveshow.asp (skatīts 25.05.2010.)
[5] V/A „Nacionālais kino centrs” darbības stratēģija 2006. – 2010. gadam
