#2 kino vēture Latvijā
Kino sistēma Latvijā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija organizēta atbilstoši Eiropas tradīcijām – filmu producēšana, izplatīšana un izstrādāšana parasti bija šķirta pretstatā ASV klasiskajai studiju sistēmai, kurai raksturīga visu trīs procesu integrācija un, sekojoši, kompāniju monopolstāvoklis industrijā. Šajā laika periodā vienīgi akciju sabiedrība „ARS” nodarbojās vienlaikus ar filmu izplatīšanu un izrādīšanu, tai piederēja vairāki kinoteātri Baltijas valstu pilsētās. ARS producēja arī dažas filmas ne tikai Latvijā, bet arī Francijā.
Pārējie filmu izplatīšanas kantori un kinoteātri bija neliela apjoma privātuzņēmumi, kuri rūpējās tikai par savu peļņu un nevarēja jūtami ietekmēt vai veidot kino izrādīšanas politiku Latvijā, nerunājot nemaz par filmu uzņemšanas politiku vai mākslinieciskajām izpausmēm. Šī nošķirtība bija viens no Eiropas kino finansiālā vājuma iemesliem. Izņēmums šai ziņā bija Vācija.[1] Bieži tika uzskatīts, ka filmu izplatīšana nes milzīgu peļņu, taču, kā norādīts „Ekonomists”, tā nebija tiesa, jo kino joma Latvijas Republikā bija aplikta ar smagiem nodokļiem un daudzi filmu kantori atradās bankrota priekšā.[2]
Jau pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija izveidojusies par vienu no Krievijas impērijas filmu rādīšanas centriem. 1916. gadā Rīgā darbojušies 22 kinoteātri. No divdesmito gadu sākuma, vairojoties kino izplatīšanas firmām, palielinājās arī kinoteātru skaits. Piemēram, Rīgā šis skaits pieauga no 19 kinoteātriem 1921. gadā līdz 33 kinoteātriem 1925. gadā. 30. gadu pirmajā pusē tas bija diezgan stabils – Rīgā darbojās 36 kinoteātri, Latvijā kopumā – 98 kinoteātri.[3] Visi kinoteātri atradās pilsētās, bet lauku rajonus apkalpoja ceļojošie kinoteātri. 1926. gadā tika izdots Likums par kinematogrāfiem, kas noteica, galvenokārt, tieši kinoteātru darbību. Likums ( ar laika gaitā izdarītiem grozījumiem) kino jomā bija noteicošais tiesiskais akts līdz pat padomju okupācijai.[4]
20. gadsimtā veidojusies tradīcija, ka par nacionālo kinomākslu konkrētā valstī runā tad, ja tajā regulāri tiek uzņemtas aktierfilmas, kas visā pasaulē veido kino tirgus lielāko un pieprasītāko daļu. Valsts attieksme pret kino ir arī valsts kultūrpolitikas lieciniece.
Kultūrpolitika ir dominējošo sociālo vērtību nosacītā un valdošās elites modificētā valsts attieksme pret kultūras kā simbolu formā izteiktas specifiskas garīgi teorētiskās un garīgi praktiskās sabiedrības eksistences nosacījumiem. Jebkurā sabiedrībā ir relatīvi noturīga hierarhiska vērtību sistēma, kura kalpo par pamatu kultūrpolitikas izveidei valstī. Kultūrpolitika sakņojas sabiedrības garīgā stāvokļa, indivīda brīvības pakāpes īstenošanas, arī materiālās dzīves standartu sfērā.[5]
Valstisku atbalstu kino jomā pirmās ieguva kinohronikas, kuras apskatāmajā periodā cilvēkiem bija galvenais vizuālais informācijas avots. Iekšlietu ministrijas rīkojums 1922. gada oktobrī noteica, ka turpmāk atļauti tikai tādi kino seansi, kuru programmā iekļauta arī Latvijas valsts notikumu hronika vismaz 100 metri garumā, un hronikas jāmaina katru nedēļu.[6] Šādi noteikumi tika pieņemti, lai iepazīstinātu kino apmeklētjus ar vietējās dabas jaukumiem, ar izciliem notikumiem politiskajā un kultūras dzīve, kā arī lai paceltu Latvijas kino rūpniecību.
Šie lēmumi tiešām veicināja hroniku ražošanu Latvijā. Divdesmitajos gados ar to nodarbojās vairākas firmas, tostarp „Latvijas Filma”, „Standart”, „Dzintarfilma” u.c., izlaižot vidēji vienu hroniku nedēļā. Pašās divdesmito gadu beigās parādījās bijušā preses fotogrāfa E.Krauca kinohronikas, kas ieguva lielu popularitāti skatītāju vidū un plašu publicitāti. Šeit vairs nav tikai valstiski oficiozie sižeti, bet arī svētki, skaistumkaralienes, ikdienas dzīves uzplaiksnījumi.
Tādēļ tā laika hronika šodien ir vērtīgs kultūrvēsturisks dokuments. 30-to gadu hronikās daudz vietas veltīts Kārļa Ulmaņa personībai, kā arī dažādiem svētkiem un oficiālām ceremonijām. Ja pēta hronikas visā pasaulē, tad var konstatēt, ka visvairāk ir filmēti tieši masu skati, demonstrācijas un dažādi valsts politiskie notikumi – Latvija šai ziņā nav izņēmums. No pirmskara Latvijā uzņemtajām hronikām saglabājusies tikai trešā daļa.
Līdzās hronikām Latvijas Republikā tika uzņemtas arī kultūrfilmas (dokumentālās filmas), kuras mēdza pasūtīt valsts iestādes, pašvaldības un citas organizācijas. Taču tas notika neregulāri, no reizes uz reizi. Divdesmitajos gados nebijas vienotas valsts mēroga programmas kultūrfilmu uzņemšanai, un tādejādi netika veicināta kūlturfilmu mākslinieciskā līmeņa attīstība. Tika pasūtītaas pilnmetrāžas kūlturfilmas par Latvijas satiksmes un transporta līdzekļiem, par Latvijas dabu, par Latvijas rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem.
Bāzelē 1927.gada aprīlī notika starptautiska Mācību filmu konference, un ar kultūras fonda palīdzību konferencē tika pārstāvēta arī Latvija. Latvijas darbs izglītojošu filmu uzņemšanā konferencē tika atzinīgi novērtēts. Balstoties uz Bāzeles konferences lēmumiem, Izglītības ministrijai tika iesniegts ierosinājums dibināt Mācību un audzināšanas filmu centrāli, kas rūpētos par izglītojošu filmu komplektāciju un ražošanu Latvijā. Ierosinājums tika atbalstīts vidusskolu un arodskolu kongresā Rīgā, tomēr šis projekts netika realizēts.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Eiropas demokrātiskajās zemēs un ASV kinofilmu uzņemšana bija atstāta pašu producentu ziņā un praktiski nekur nesaņēma tiešu valsts atbalstu finansējuma veidā. Lai cīnītos pret ASV pārsvaru Eiropas filmu tirgū, divdesmitajos gados producenti centās veidot starptautiskas apvienības filmu uzņemšanai, bet trīsdesmitajos gados daudzviet panāca, ka tiek noteiktas kvotas pašmāju filmu atbalstam, piemēram, lai kinoteātra īpašnieks saņemtu atļauju desmit amerikāņu filmu rādīšanai, viņam bija jāparāda divas vietējās filmas. Tas, protams, stimulēja nacionālās kino nozares. Tiešu atbalstu (un vienlaikus kontroli) savai kinomākslai sniedza autoritārās valstis, vispirms jau PSRS, vēlāk Itālija, nacistiskā Vācija u.c.[7]
1920. gadā Latvijā dibinātā Latvijas Kultūras fonda mērķis bija veicināt garīgo kultūru. Tā līdzekļus veidoja 3% piemaksa Latvijas dzelzceļu tarifam un no 1921. gada tos papildināja 3% piemaksa alkoholiskiem dzērieniem. Lai arī fonds naudu izsniedza bibliotēku ierīkošanai, teātriem provincē un Rīgā, kultūras biedrībām, grāmatu un nošu izdošanai u.c., kino parasti palika ārpus Kultūras fonda atbalsta. Tā nu kino aizsākumi lielākoties bija saistīti ar vienkāršu entuziasmu un pašizpausmi.
20. gadsimta 20. gados tika filmēti eksperimentāli gabali kinoimpresionisma garā. 30. gados tika uzņemtas filmas, par paraugu ņemot Eiropā dominējošo manieri, kur uzmanības centrā bija aktiera radītā tēla rakstura un psiholoģijas kompleksa atklāsme. Vēl joprojām pārsteidz uzfilmētā attēla vizuālā kultūra – īpaši ainavā un portretos. Pirmā skaņu kultūrfilma bija “Daugava māmuliņa” (1933), bet filma “Daugava” (1934) tika uzņemta kā skatu filma ar spēles elementiem.
Kaut arī demokrātiskais strāvojums latviešu kultūrā pat maksimāli nelabvēlīgos vēsturiskajos apstākļos gluži neapsīka, tā spēks un dzīvotspēja piemita vienīgi vecajiem mākslas veidiem, kam līdzi nāca bagāts progresīvu un revolucionāru tradīciju pūrs. Latvieši tikai izņēmuma kārtā spēja pretoties laikmeta ideoloģiskajam diktātam.[8]
[1] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008. – 71 lpp.
[2] Celmiņš A. Kino uzņēmumu darbība. Ekonomists. Nr.6, 1932.
[3] Padomju Latvijas kinomāksla. – Rīga: Liesma, 1989. – 9 lpp.
[4] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008. – 79 lpp.
[5] Laķis P. Kultūrpolitika Latvijā: Nacionālais ziņojums. Eiropas Padomes ekspertu ziņojums. – Rīga. Rasa ABC, 1988. – 197 lpp.
[6] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008. – 155 lpp.
[7] Pērkone I.Kino Latvijā 1920 – 1940. – Zinātne, 2008. – 173 lpp.
[8] Padomju Latvijas kinomāksla. – Rīga: Liesma, 1989. – 18 lpp.
